Kā kuģis

Kā kuģis lēns un domīgs uz māju pusi iet
Nāk vīrs ar stiprām rokām un savu dziesmu dzied
Par jūru un par dēliem, par savu mīļoto
Un neprasa nevienam sev lieku it neko
Viņš ir kā karogs mastā un bāka tiem, kas redz
Kā stāstā neparastā viņš savu dzīvi dedz
Tam sirds no zelta un dzintara mazliet
Un krūtīs saule, kas nekad nenoriet
Tam sirds no zelta un dzintara mazliet
Un krūtīs saule, kas nekad nenoriet
Kaut sidrabs matos zvīļo, viņš spītīgs tālāk ies
Un piedos tiem, kas neprot ne lūdzu, ne paldies
Kā kuģis lēns un domīgs, kam dārga viņa cilts
Viņš plūst kā upe strauja un stāv kā akmens tilts
Un šis ir tikai paldies par to, kas ir un būs
Un kamēr vien viņš dziedās, šī jūra neizžūs
Tam sirds no zelta un dzintara mazliet
Un krūtīs saule, kas nekad nenoriet
Tam sirds no zelta un dzintara mazliet
Un krūtīs saule, kas nekad nenoriet
Un šis ir tikai paldies par to, kas ir un būs
Un kamēr vien viņš dziedās, šī jūra neizžūs
Tam sirds no zelta un dzintara mazliet
Un krūtīs saule, kas nekad nenoriet
Tam sirds no zelta un dzintara mazliet
Un krūtīs saule, kas nekad nenoriet