veca kapteina piedzivojumi Jurmala jeb deputata Smita bedigais gals

Jūra tik zila kā fingāls zem acs
Saule kā mērkaķa dibens riet
Kapteiņa sirds kā pēdējais lats
Jahtai jūt līdzi uz grunti kas iet
Kaija kā nepieskaitāma kviec:
Pavej, pavej, tur cilvēki slīkst
Iedzeru uzkliedzu: taisies ka tiec
Reibumu traucēt vien reibums drīkst
Kaija tā pati brēc nu jau zvērs:
Reizē ar jahtu slīkst deputāts
Iedzeru skatos — nu nav vēl tas mērs
Lai liktos ka jāglābj ir slīcējs kāds
Nu jau tik bura no jahtas man māj
Un meiteņu roķeles četrupadsmit
Vienīgais vīrs kas debesis rāj
Tup masta galā un krūtīs sev sit
Brēc viņš kā kaija: es valstij šai dārgs
Neglābjiet vecenes — mani glābt laiks
Iedzeru nospļaujos: lai šim tiek zārks
Mīļāks par visu man sievišķu vaigs
Izglābis roķeles četrpadsmit drīz
Vai pirkstiņus precīzi septiņdesmit
Jūtu no tāluma remdenu brīz' -
Virs ūdens elš pēdīgreiz deputāts Šmits
Četrpadsmit rokas glauž pakausi man
Septiņdesmit pirkstiņi kutināt lien
Ai zaļās pudeles burbuļošan'
Ai maigās tirpas pa kauliem kas skrien
Zvaigznes pār jūru kā sērkoki kvēl
Pudele tukša un meitenes ļimst
Visiem tomēr ir valstsvīra žēl
Bet kaija kliedz līdzās: jauns vietā jau dzimst
Kālab tu noslīki, deputāt Šmit
Kālab ar septiņām bija tev flirts
Septiņas mutītes saka: oh shit
Kurai no mums pieder glābēja sirds
Slepeni bēgu no meitenēm es
Glābējs jau biju bet jums lai tiek cits
Zvaigžņu pilns vilnis krastā nes
Slīkoni vārdā deputāts Šmits
Ai jūra, viltīgā jūra
Ai sūrā dzīves īstenība