Tā Aiziet Gaisma

Tā aiziet gaisma lēna kā tumšā atvarā
Tur sen jau nogrimusi guļ mana sāpju sirds
No tumšiem nama logiem es veros rudenī
Kur krēslas miglā aukstā Tavs rēgs caur ēnām slīd
Kā skumju attēls prātā reiz salauzts solījums
Es dzirdu bēdu soļus, kas tuvāk nāk arvien
Un dienas ātri paiet, un naktis garas kļūst
Steidz dzīves straumes projām, sirds vientulībā lūzt
Tā aiziet gaisma lēna, tai skumīgs skaistums līdz
Man paliek tikai ēnas, kauss rūgtām zālēm piepildīts
Un rudens veras manī, tā acis klusi raud
Tavs rēgs sev līdz uz mūžu nu mani projām sauc